Gadalaiku maiņas un dabā sastopamie dzīves cikli, izšūti Margaritas Frančeskas Ievas Lozes lielformāta darbos, reflektē par cilvēka lomu tajā. Personīgās brīvības meklējumi un cīņa par vietu zem saules atspoguļojas caur filigrāni izpildītiem žestiem. Māksliniece tos pasniedz caur dabisku paternu un organisku elementu inkorporēšanu savās kompozīcijās.
Krāsu attiecības un debess ķermeņu simbolika citē ciklisko diennakts ritmu un laika plūdumu kopumā. Margarita strādā ar tekstilu kā arī atrastiem objektiem, kas rada sajūtu, ka šie darbi varētu piederēt kādam atmiņu kolekcionāram. Viņas rokās pavediens pārtop trauslā vizuālā stāstā – ikdienas poēzijā, kas pilna nostalģijas un sapņu atblāzmu. Tekstildarbos noris uztveres rotaļa starp zīmētu attēlu un izšuvumu. Starp līniju un triepienu, ko atgādina dūrienu ritms. Katra aplūkotā sezona izstaro sev raksturīgo sajūtu par ziemas sasalumu un sniegotiem laukiem vai saules siltajiem stariem un ziedošām pļavām vasarā.
Darbos kopā sadiegta šķiet iztēle un atmiņas, dabas pielūgsme un sentiments, ko glabā priekšmeti, kas nodoti no paaudzes paaudzē. Tie kļūst par unikāliem informācijas nesējiem, kas veido jaunas nozīmes gaistošiem piedzīvotā fragmentiem un sapnim par rītdienu. Uzplaucis pumpurs drīz vien izzied un novīst, lai nākamsezon sprauktos no zemes atkal no jauna.
Izstādē dzirdams Melānijas Kristīnas Amengālas (Melanie Christine Amengual) skaņdarbs Fig Trees Bear Fruit When Summer is Near (12:44), kas tapis sadarbības rezultātā tieši šim notikumam. Kompozīcija četrās daļās atklājas kā deja cauri gadalaiku plūdumam. Šajā ainavā saplūst skaņas no atrastiem audio ierakstiem, laika ziņu pārraidēm un mehānisku dūkoņu un trokšņiem – aizgājušās ēras lieciniekiem.